Skolēnu psihoemocionālo labklājību lielā mērā nosaka skolas vide un tajā gūtā pieredze, kas var ietekmēt skolēnu pašsajūtu, apmierinātību, pašcieņu, dzīves uztveri un attieksmi pret apkārtējiem.  

Visās veselības veicināšanas jomās pieaug interese par terapeitisko ietekmi cilvēka saskarsmē ar dabu. Urbanizēts un tehnoloģiju virzīts dzīvesveids ir mazinājis veselīgas cilvēka attiecības ar dabisko vidi, izraisot veselības problēmas un mazinot labklājību. Lai gan dabā balstītas terapeitiskas intervences jau sen ir atzītas par praksi dažādās kultūrās, ir ievērojami pieaudzis to skaits un veidi. Pētījumi apliecina, ka āra terapeitiskās pieejas, uzlabo to cilvēku dzīvi un labbūtību, kuriem ir garīgās veselības problēmas, kā arī vispārēji veicina veselību. Āra terapijas pieejas ietvaros notiek terapeitiski procesi, kas ir balstīti uz vietu (dabā), ietver aktīvu ķermeņa iesaistīšanos un atzīst dabas un cilvēka saikni. Praksē pastāv ievērojama daudzveidība, sākot no pastaigu un sarunu terapijas, līdz ekspedīcijām tuksnesī. Pētījumi apliecina, ka āra dzīves programmas būtiski ietekmējušas – uzlabojušas – septiņus aspektus: sociāli emocionālās prasmes, pozitīvu paštēlu, akadēmiskos sasniegumus, antisociālu uzvedību, prosociālu uzvedību, psihiskus traucējumus un vielu lietošanu. Visi rezultāti pēcpārbaudē bija statistiski nozīmīgi, taču to ietekmes lielums bija neliels. Vislielākā labvēlīgā ietekme tika uzrādīta akadēmiskajiem sasniegumiem. Programmas funkciju analīze atklāja, ka programmām ar īsāku ilgumu bija tūlītēja ietekme uz rezultātiem, salīdzinot ar ilgākām programmām.