Pusaudža gadi var būt grūts un izaicinošs laiks gan vecākiem, gan bērniem – notiek būtiskas transformācijas smadzenēs, kā arī neirohormonu sekrēcijā, stāsta āra dzīves un neformālās izglītības trenere Lauma Žubule, sociāli emocionālo prasmju trenere, geštalta terapijas praktiķe Maira Dzene.
Pusaudža gadi var būt grūts un izaicinošs laiks gan vecākiem, gan bērniem – notiek būtiskas transformācijas smadzenēs, kā arī neirohormonu sekrēcijā. Smadzenes strauji aug un attīstās, vienlaikus tiek noārdīti iepriekš izveidotie savienojumi starp neironiem.
Vacāki un pedagogi ir tie, kas var novērot nereti haotiskos emociju amerikāņu kalniņus pusaudžos, ko ievada šis otrs lielākais smadzeņu attīstības laiks cilvēka dzīvē. Pusaudžu smadzenēs ir zemāks serotonīna līmenis, kas var veicināt paaugstinātu agresivitāti, un augstāks testosterona līmenis, kas var izraisīt dusmu uzliesmojumus un impulsīvu uzvedību. Arī dopamīna, labsajūtas/motivācijas neirotransmitera, bāzes līmenis ir zemāks, tāpēc, lai gūtu apmierinājuma sajūtu, tas ir nepieciešams vairāk.
Pusaudžu vecumā ir pietiekami daudz enerģijas un opozicionārisma, lai atļautos klaji nostāties pretī ārējai kārtībai un apšaubīt līdzšinējos noteikumus, un šis process ir ļoti būtisks indivīda attīstībai. Tādēļ meistarība saglabāt veselīgas robežas vecāku un bērnu attiecībās, uzturēt saprātīgus noteikumus, bet tajā pat laikā dot lēmumpieņemšanas un rīcības brīvību, pēc kuras pusaudzis tik ļoti alkst, patiesi nav vienkārši.
Tas pēc kā izglītības sistēma un vecāki bieži orientējas, izvērtējot pusaudža “atbilstību” ģimenes, skolas, sabiedrības gaidām, ir akadēmiskie sasniegumi un gaidām neatbilstoša uzvedība. Abi šie rādītāji ir salīdzinoši viegli izmērāmi un novērojami kā konkrētas ārējas izpausmes. Un, ja mēs runājam par “problēmu pusaudžiem”, tad visdrīzāk akadēmiskie sasniegumi un uzvedība atspoguļos daudz sarežģītākus iekšējos procesus, kurus piedzīvo pusaudzis ģenētisku un vides faktoru mijiedarbības rezultātā.
Rūpēs par sabiedrības ilgtspēju un kā minimums ekonomisko labklājību nākotnē, mēs kā sabiedrība esam ieinteresēti, lai sabiedrības locekļi iegūtu izglītību, ar laiku iegūtu vai, vēl labāk, radītu darbavietas un maksātu pienācīgus nodokļus, tādēļ atrast iespējas, kā atbalstīt tos, kam sokas visgrūtāk, būtu absolūts minimums tam, ko varam darīt. Lai risinātu priekšlaicīgo mācību pamešanu, ticis ieviests jēdziens priekšlaicīga mācību pamešana jeb PMP.
Latvijā pastāv divas ar PMP risku saistītas mērķa grupas:
- obligātās izglītības vecuma bērni, kuri nav reģistrēti nevienā izglītības iestādē;
- izglītojamie, kuri ir reģistrēti izglītības iestādē, bet neattaisnotu iemeslu dēļ kavē mācības (šie izglītojamie ir augsta PMP riska grupā un viņiem plānojami preventīvi un intervences pasākumi).
Eiropas Komisijas 2013. gada pētījumā secināts, ka faktori, kādēļ jaunieši Latvijā izvēlas priekšlaicīgi pārtraukt mācības, ir ļoti individuāli un parasti tas ir kumulatīvs process, nevis pēkšņs lēmums.
2014. gadā veiktajā pētījumā par PMP iemesliem un riskiem jauniešiem vecuma grupā no 13 līdz 18 gadiem (Izglītības un zinātnes ministrija 2015) secināts, ka ir iespējams noteikt dažas pazīmes, kurām ir tendence atkārtoties. Četri visbiežāk identificētie iemesli ir:
- mācību motivācijas trūkums (15 %),
- vēlme sākt strādāt algotu darbu (13 %),
- grūtniecība, laulības (12 %),
- nepatika mācīties (12 %).
Kā mēs redzam no pētījumā gūtajiem datiem, lielākā daļa izglītības problēmu ir saistītas ar motivāciju. Un tiesa, kad bērns ir pašmotivēts, skolotājs nevar atturēt viņu no mācīšanās. Skolēniem, kuriem trūkst motivācijas, bieži starp spējām, akadēmiskajiem rezultātiem un ieguldītajām pūlēm nav izveidojusies noturīga sasaiste.
Skolēniem, kuru motivācija zaudēta agrā vecumā, nespēja iesaistīties un vēlmes trūkums tiekties pēc rezultātiem ir iemācīta uzvedība, jo gan skolēni sevi paši, gan apkārtējā vide viņus kategorizē kā “atpaliekošos” – kā tos, kas “netiek līdzi”.
Mēs varētu domāt, kas gan tur liels, jo pēc būtības taču atbilst patiesībai – netiek līdzi. Tomēr motivācija ir cieši saistīta ar tādiem jēdzieniem kā pašefektivitāte un pārliecība. Skolēni, kuriem varētu būt iespējas sasniegt labus rezultātus, zaudē vēlēšanos censties, jo paši sevi ievietojuši plauktiņā pie “grūtgalvjiem” un tiem, no kuriem pārāk daudz nevar sagaidīt. Sociālajā psiholoģijā šādu fenomenu dēvē par pašpiepildošo pravietojumu – tas, kā es skatos uz sevi, ietekmē to, kādus mērķus izvirzu un kādas pūles būšu gatavs ieguldīt, tiecoties uz kādu rezultātu.
Pašefektivitāte kā jēdziens ir radies sociāli kognitīvās teorijas ietvaros un nosaka, ka personības faktori atrodas plašā, sazarotā psiholoģisko un sociālo ietekmju sistēmā, kurā ticība efektivitātei pilda būtisku regulatīvu funkciju.
Šo jēdzienu uzskata par vienu no nozīmīgākajiem konstruktiem psiholoģijas zinātnē. Kanādiešu attīstības psihologs Alberts Bandura (Albert Bandura) pašefektivitāti definē kā indivīda pārliecības līmeni par savām spējām realizēt noteiktas darbības vai sasniegt noteiktus rezultātus.
Neskarot visus sazarotos PMP risku veicinošos faktorus, pakavēsimies pie pašefektivitātes, kā fundamentālas motivācijas sistēmas iekšējās sviras, un tā, kā kompensēt vides negatīvo ietekmi uz pašefektivitāti pusaudžiem.
Kopš 1970. gadiem Banduras piedāvātā sociāli kognitīvā teorija ir bijusi viena no ietekmīgākajām teorijām, kas izmantota, lai veicinātu izpratni par cilvēka uzvedību un šādas uzvedības motivāciju noteicošajiem faktoriem. Teorija atbalsta “triādes savstarpīguma” pieeju, kas apgalvo, ka cilvēka uzvedība pastāvīgi ir pakļauta vides un personīgo priekšstatu savstarpējai ietekmei. Šī teorija pauž, ka pusaudža akadēmiskos sniegumus (uzvedību) ietekmē tas, kā šī pusaudža uzskatus (pārliecības) ietekmē viņa vai viņam nozīmīgu personu, tostarp vecāku, sniegtais atbalsts. Bandura apgalvo, ka pašefektivitāte ir vissvarīgākais faktors, kas ietekmē cilvēka izziņu, un viņa apgalvojumi ir popularizējuši pašefektivitātes pētījumus kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Cilvēkam var būt ļoti specifiski uzskati par pašefektivitāti attiecībā uz dažādām “es” sfērām (piemēram, cilvēks var justies pašefektīvs fiziskā spēka ziņā futbolā vai mazefektīvs attiecībā uz sagatavošanos sarežģītam matemātikas pārbaudījumam).
Uzskati par pašefektivitāti, kas veidojas iepriekšminēto procesu rezultātā, nav nemainīgi. Tie pastāvīgi informatīvi bagātinās vai tiek izsmelti, izmantojot vismaz piecus identificējamus primāros avotus:
- Meistarības pieredze: iepriekš piedzīvota meistarības pieredze vai panākumi kādā jomā paaugstina pašefektivitāti. Veiksmīgi rezultējusies neatlaidība ar grūtībām uzdevuma izpildes procesā var pat pastiprināt pašefektivitātes noturību. Tas izskaidro, kāpēc uz piedzīvojumiem balstīto pieredzes apmācību veidu atzinīgi vērtē jaunieši, un atklāj, ka tas pozitīvi ietekmē viņu izaugsmi un attīstību.
- Tiešās novērošanas pieredze: meistarīgas uzdevumu izpildes novērošana, ko veic sociālie lomu modeļi, piemēram, vecāki vai skolotāji un tie, kuru spējas ir līdzīgas (vienaudži), paaugtina pašefektivitātes sajūtu. Efektīvi meistarības un grūtību pārvarēšanas lomu modeļi, kas kompetenti tiek galā ar izaicinājumiem, var demonstrēt un stimulēt prasmju un stratēģiju apguvi. Šie modeļi var arī veicināt jauniešu gatavību īstenot idejas, tādējādi radot lielākas izredzes gūt panākumus, kas vēl vairāk uzlabos pašefektivitāti.
- Sociālais atbalsts: vārdisks sociālais atbalsts, lai stiprinatu pārliecību par savām spējām. To sniedz nozīmīgas personas, piemēram, vecāki un/vai skolotāji, var uzlabot jaunieša pašefektivitāti, ja jaunietim patiešām ir attiecīgās spējas. Nespēja izpildīt uzdevumu, kura pamatā bija nepatiesas cerības, var, pretēji gaidītajam, samazināt pašefektivitātes pārliecību, nevis to veidot. Pēdējos gados ir iezīmējusies tendence iesaistīt nobriedušus un veiksmīgus pieaugušos no kopienas, lai tie kalpotu par jauniešu mentoriem, paplašinot jauniešu sociālos modeļus ārpus ģimenes un skolas robežām. Mentoriem ir lieliskas iespējas kļūt par jauniešu pašefektivitātes stiprināšanas avotiem.
- Fizioloģiskie un emocionālie stāvokļi: faktiskie un uztvertie fizioloģiskie un emocionālie apstākļi ietekmē personas pašefektivitātes pārliecību. Šie fizioloģiskie un emocionālie stāvokļi ietver fizisko un garīgo gatavību darbībai, jūtīgumu pret nogurumu un gatavību turpināt vai padoties. Šie stāvokļi ietekmē to, kā persona interpretē un apstrādā informāciju. Tie ir īpaši svarīgi jauniešiem, jo viņiem ir svarīgi attīstības resursi, piemēram, fiziskā enerģija un emocionālā pieejamība un noturīgums, un viņi var gūt lielu labumu, ja šādi avoti tiek savlaicīgi optimizēti.
- Iztēles pieredze: veiksmīgu vai neveiksmīgu rezultātu iedomāti mēģinājumi, neatkarīgi no tā, vai tie notiek apzināti vai atceroties, var uzlabot pārvarēšanas stratēģijas un uzlabot pašefektivitāti. Lai veicinātu jauniešu pašefektivitāti, pieredzē balstīti vingrinājumi un lomu spēļu izmantošana prasmju apgūšanā ir noderīga, uzlabojot jauniešu pieredzi un sagatavotību.
Ja mērķis ir veicināt jauniešu mācību un iesaistes motivāciju, tad pašefektivitātes celšana, pārdomāti iekļaujot šādu pieredzi jauniešu ikdienā, varētu veiksmīgi sasniegt iecerēto rezultāta. Šajā vasarā Izglītības kvalitātes valsts dienesta īstenotā Eiropas Savienības fonda projekta Nr.8.3.4.0/16/I/001 „Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai” ietvaros tika realizēts nometnes projekts, kura ietvaros 16 jaunieši septiņas dienas piedalījās apmācībās, kas veidotas balstoties pozitīvās attīstības, āra dzīves un sociāli emocionālās mācīšanās simbiozē. Viens no nometnes satura/aktivitāšu stūrakmeņiem bija jauniešu pašefektivitātes celšana, kas tika programmā realizēta caur āra dzīves pieeju, lomu modeļiem – mentoriem un atbalstošu attieksmi no mentoru un nometnes dalībnieku puses uzdrošināties darīt, arī kļūdīties, bet tajā pašā laikā arī apgūt konkrētas prasmes ar labiem rezultātiem.
